Latvijas Taekwon-do ITF asociācija

Eiropas kauss

Līdz Eiropas kausam atlicis 26.10.2018 9:00 9 Dienas

Nejaušs Foto

Lietotāja izvēlne

BUDOSPORT, SIA

AETF mājas lapa

Reklāmkarogs

ITF mājas lapa

Reklāmkarogs
Reklāmkarogs
Drukāt E-pasts

Taekwon-do vēsture (Taekwon-do Yoksa)

 

Cīņas meistarības izcelsme un attīstība

 

Zemniecībā, zvejniecībā, medībās, medicīnas zinātnēs, tirdzniecībā, rakstniecībā apmācīja vēl trīs mitoloģisko imperatoru laikā Ķīnā aptuveni 3500 gadu līdz mūsu ērai.

Statujas uz kupoliem gar Nīlu un piramīdās izkaltie hereoglifi kalpo kā pierādījums tam, ka tuvcīņu, kas ļoti atgādina mūsdienu boksu, ēģiptieši praktizējuši jau 3000.gadā pirms mūsu ēras. Mums tāpat ir ziņas par eksistējušo tuvcīņas tehniku, kuru izmantoja senās Mezopotāmijas un Šūmera kareivji (3000. g.p.m.ē. – 2300. g.p.m.ē.).

Tādā veidā mēs viegli varam iedomāties, cik liela nozīme rokām un kājām senatnes cilvēkam bija cīņā pret saviem ienaidniekiem, plēsoņām un dabas stihiju.

Ar cilvēces attīstību, ar zināšanu krāšanos, šie rupjie, primitīvie tuvcīņas paņēmieni pakāpeniski pilnveidojās. Galu galā tie sistematizējās un transformējās cīņas mākslā.

Sengrieķu pilsētu – valstu (VII gs.m.ē.) eksistēšanas laikā kaut kas līdzīgs boksam un brīvai cīņai, tāpat arī citas formas un veidi regulāri tika iekļauti antīko olimpisko spēļu ”programmās”. Homēra poēmās ir aprakstītas tuvcīņas. Grieķu filozofs Platons ir pieminējis sacensības, kur cīņā piedalījās tikai viens cīnītājs, imitējot īstu cīņu (to var uzskatīt par tulu paraugu). Tā bija atlētisko sacensību forma, kurā saplūda brīvās cīņas un boksa elementi. Tā bija cīņas sistēma, kurā viss ķermenis tika izmantots ieroča vietā.

Senajā Romā grieķu sacensības transformējās gladiatoru cīņās. Gladiatoru cīņas notika skatītāju izklaidēšanai Romas impērijas uzplaukuma laikā. Līdzīgas ainas pakāpeniski izplatījās Vācijā, Normandijā un Britānijā. Tas viss veidoja pamatu mūsdienu boksam un brīvai cīņai.

Ir zināms, ka dažādu formu tuvcīņas Ķīnā plaši praktizēja vēl senākos laikos. Pa visu pasauli attīstījās liels skaits dažādu cīņu stilu un katrs no tiem atspoguļoja laika ietekmi un dažādas vēsturiskas un kultūras tradīcijas tajā valstī, kurā tie radās.

Ķīnā tuvcīņai bija nosaukumi Kung-fu vai Deli-Chon, Indijā – Salambam, Francijā – Savate, Japānā – Judo, Karatē, Aikido, Jiu Jitsu, Krievijā – Sambo, Malaizijā – Bosilat, Taizemē – Bokss, Korejā tas zināms kā Taek kyon, Subak gi un Taekwon-do.

Dažas no šīm pašaizsardzības formām ir tikpat senas, kā pati cilvēce. Eksistē liels daudzums leģendu par cīņas mākslu bez ieroča rašanos. Un pilnīgi iespējams, ka tām var būt pilnīgi reāls, vēsturisks pamats. Dažas autoritātes apliecina, ka tuvcīņas pamata formas radušās Ķīnā un izstrādātas ar kāda budistu mūka Bodhidharmas palīdzību (viņu sauc Ķīnā par Tamo vai Japānā par Darumu) VI gadsimtā. Šis mūks bija trešais dēls Indiešu valdniekam Brahmanam, kurš bija pazīstams, kā budistu klana Čen 28.patriarhs.

Čen būtība – miera bauslis – nozīmē atteikšanos no materiālās labklājības, varas, skopuma un godkārības. Un to panāca ar apgaismības palīdzību. Mūks Daruma (448-529g.) reiz devās ceļā no Dienvidindijas budistu klostera uz Ķīnu caur Himalajiem, lai atklātu budisma nozīmi Ļjan dinastijas monarham. Pēc ierašanās Ķīnā, kā to liecina sena leģenda, viņš devās uz Šaoliņas klosteri, kurš atradās Šao šin kalnos. Tas bija 520. gadā. Viņa mērķis bija sludināt budismu.

Ļoti stingras disciplīnas un vietējās varas pakļautībā esošie Šaolinas mūki bija uz fizisko spēku izsīkuma robežas. Un tad Daruma atklāja tiem garīgās un fiziskās attīstības un rūdījuma metodes, kuras aprakstītas grāmatās ”Muskuļu attīstība” un ”Saprāta attīrīšana”. Tas viss bija paredzēts prāta izlādēšanai un jaunās mācības pamatu apguvei. Tai pašā laikā to visu papildināja paņēmienu (18 roku kustības) apgūšana, kas atkārtoja Šaolinas klostera dažādu elku 18 pozīcijas. Tā visa rezultātā Šaolinas mūki kļuva par pašiem stiprākajiem Ķīnas cīnītājiem. Tiek uzskatīts, ka šī metode saistībā ar ”18 roku kustībām” kļuva par pamatu lieliskas sistēmas Šaolin vai Čan Fa veidošanai.

Šo leģendu apstiprina divi vēsturiski fakti. Notikumu rūpīga analīze atklāja, ka Daruma Ķīnā nokļuva Ļjan dinastijas valdīšanas laikā. Mūks centās piesaistīt budismam karali Mu Ye, taču saņēma atteikumu un netika ielaists karaliskajā pilī. Tādēļ Daruma devies uz mazu valsti Ķīnas ziemeļos. Tur tam piedāvāja apmācīt tās valsts karali, bet nezināmu iemeslu dēļ Daruma atteicās no piedāvājuma un apmetās Šaolinas klostera sienās, kur arī nodzīvoja deviņus gadus līdz pašai nāvei, ziedojot sevi pārdomām un atmiņām.

Periodā no mūsu ēras 1. līdz 7. gadsimtam Korejas pussala tika sadalīta trijās valstīs – Silla, Kogurjo un Pekče. Silla – pati mazākā karaliste – pastāvīgi bija lemta uzbrukumiem no tās kaimiņvalstīm, kuras bija lielākas. 24 Sillas karaļa valdīšanas laikā jaunie aristokrāti un kareivji dibināja elitāru virsnieku korpusu, tā saukto Hvarang-do. Šajā korpusā bez parastajiem kaujas vingrojumiem ar šķēpu, loku, zobenu un koku, arī apmācīja paņēmienus, kuri domāti garīgās un fiziskās sagatavotības attīstībai, mācoties sitienus ar rokām un kājām. Ar mērķi rūdīt ķermeni un raksturu kareivji kāpa stāvos kalnos, peldēja straujās upēs neskatoties uz gadalaiku un laika apstākļiem. Tie uzticīgi gatavojās dzimtenes aizsardzībai no agresoriem.

Viņi izstrādāja savu nolikumu ar pieciem punktiem, lai noteiktu sava korpusa organizēšanas mērķus. Tie ir:

  1. Esi uzticīgs savam Karalim;

  2. Pakļaujies saviem vecākiem;

  3. Esi godīgs pret saviem draugiem;

  4. Kaujā nekad neatkāpies;

  5. Esi bezbailīgs.

 

Hvarang-do korpusa virsnieki ļoti ātri kļuva slaveni pussalā. Pateicoties savai vīrišķībai un prasmei cīnīties pat ar stiprākiem pretiniekiem, tie iekaroja cieņu pat savu niknāko ienaidnieku acīs. Spēku, kuru tie smēla principos, kas iekļauti nolikumā, deva tiem iespēju sasniegt cīņas meistarību, kas kļuva par leģendu. Daudzi no šiem kareivjiem gāja bojā drošsiržu nāvē cīņas laukā jau 14-15 gadu vecumā.

Starp Korejas vēsturiskajiem un arheoloģiskajiem pieminekļiem ir Kumkangjuksa statuja no Sukulamas, kurā attēlots seno laiku kaujinieks raksturīgā pozā. Ja salīdzina dažus statujas fragmentus ar mūsdienu taekwon-do, tad var atrast daudz līdzīga mūsdienīgajā. Seno laiku cīnītāja poza, tā rokas un kājas, pati pozīcija labi liecina par to, ka cīnītājs ir cītīgi nodarbojies ar fizisko sagatavotību. Vizuālai līdzībai pievienojās arī vēsturiski dokumenti, kuri liecina par roku un kāju kustību elementu eksistenci, kuri ļoti līdzīgi mūsdienu Taekwon-do. Turklāt, tādi paņēmieni un kustības ir bijušas gan senajā Sillā, gan arī Kogurjo valstī. Izrādījās, ka Hvarang-do ordeņa eksistēšanas laikā pašas agrākās cīņas formas bez ieroča izmantošanas – tā saucamais Subakdži ir ļoti populārs starp vienkāršiem ļaudīm kā Sillā, tā arī Kogurjo. Vienkāršie ļaudis ļoti augsti vērtēja Subakgi. Vēsturiski dokumenti nepārprotami liecina, ka senos laikos, pavasara un rudens tradicionālajos svētkos sacensības Subakgi cīņā tika rīkotas kopā ar sacensībām tradicionālajā Korejas Brīvajā cīņā, virves vilkšanā un citiem. Slavens korejiešu vēsturnieks – doktors Danje Šins Če Ho savos pierakstos par senās Čonson dzīvi piezīmēja, ka Subakgi sacensības prasīja no dalībniekiem daudz vīrišķības un veiklības tādēļ, ka sacensības bieži notika uz upes, kura klāta ar jaunu un ne visai stipru ledu. Tālāk doktors Donjē raksta, ka Subakgi cīņas māksla bija zināma Ķīnā ar nosaukumu Kwon Buk un Japānā ar nosaukumu Ju Jitsu. Pētot vēsturiskus dokumentus, kas saistīti ar cīņas mākslas attīstību senajā Korejā, bija interesanti uzzināt, ka Lī dinastijas trešais karalis (1401 – 1408) aktīvi gatavoja speciālistus Sirim cīņas mākslā (Korejas tradicionālā cīņa), šķēpa mešanā, šaušanā ar loku un Subakgi. Darīja viņš to ar mērķi dibināt stipru cīņas spējīgu armiju. Daudzi vēsturiski dokumenti liecina par to, ka daži cīņas elementi iespējams bija pārnesti uz Japānu un kļuvuši par pamatu Japāņu Ju Jitsu un Karatē skolām.

Korejiešu ordenis Hvarang-do, iespējams, bija Japāņu samuraju priekštecis. Savā grāmatā “Karatē” Masutacu Ojama – ļoti slavens Karatē speciālists Japānā atzīmē, ka vārda “Karatē” etimoloģija iespējams radusies no valsts Kaija, kura atrodas Korejas pussalas dienvidu daļā.

 

 

Subakgi un Taekwon-do dinastijas Korjo periodā

 

Vēl viens slavens korejiešu vēsturnieks – doktors An Jam Sans piedāvā citu interesantu faktu, kas liecina, ka senajā Korejā jau tad eksistēja primitīvas cīņas formas bez ieroča, kuras saucās Subak Gi.

Karalis katru pavasari personīgi organizēja sacensības šajā cīņas veidā. Uzvarētājs par balvu saņēma augstu stāvokli valstī. Tika veiktas arī vispārējās obligātās sacensības starp parastajiem zaldātiem.

Nav apstrīdams, ka Sillas un Korjo valstu valdnieki ieguldījuši daudz pūļu cīņas mākslu attīstībā Korejā. Protams, būtu naivi uzskatīt, ka Subakgi cīņai savas vēstures garumā bija laimīgs liktenis. Tas tā nav. Cīņas māksla ir pārcietusi gan aizliegumus, gan vajāšanas periodus. Kā tas piemēram notika Japāņu okupācijas laikā (1909. – 1945.), kad jebkura cīņas meistarības forma tika aizliegta. Un tikai pateicoties tādiem uzticīgiem un vīrišķīgiem cilvēkiem kā Son Du Ki, Han I Dong un dažiem citiem, izdevās saglabāt šo mākslas veidu. Tā noslēpumus un gudrības cilvēki apguva pagrīdē.

Pēc Korejas atbrīvošanas 1945.gadā stāvoklis krasi mainījās. 1946.gada janvārī Dienvidos tika dibināti bruņotie spēki. Jaunais leitnants Čojs Hong Hi, pavisam nesen atbrīvots no Japānas cietuma, sāk apmācīt zaldātus cīņas meistarībā uz personīgās sistēmas pamatiem. Un kopš tā brīža Taekwon-do sāk izplatīties visā pasaulē. Bet tikai 1955.gadā cīņas māksla, kuru radīja Čojs Hong Hi, ieguva nosaukumu – Taekwon-do. Un autoritāra komisija bez iebildumiem to pieņēma, kā vispiemērotāko šīs cīņas mākslas būtībai: t.i. “Tae” (kāja), “Kwon” (roka), “Do” (meistarība, ceļš). Šis nosaukums ne tikai bija līdzīgs ar seno vārdu “Taek kyon”. Aiz tā slēpās šifrēta nacionālā piederība.

Daudzie uzcītības gadi, kurus ģenerālis Čojs Hong Hi ieguldīja savā lolojumā, veicināja jauna stila rašanos. Neskatoties uz to, ka viņš bāzējās uz Taekkyon, Subakgi un Japāņu Karatē elementiem, tas bez šaubām bija jauns stils. Bez jau iepriekš zināmiem elementiem tajā tika iekļauts liels skaits oriģinālu paņēmienu, īpaši dažādi roku kustību elementi un pilnveidota kāju kustību tehnika.

Tagad, pēc 1300 gadiem, korejiešu cīņas māksla sasniegusi savu uzplaukumu un izplatījusies visā pasaulē.

Ļoti bieži rodas strīdi par to, kas radās vispirms un kas tika modificēts vēlāk. Domājams, ka šiem strīdiem nav jēgas. Primitīvas tuvcīņas formas rodas ļoti daudzās valstīs. Ar laiku tajās valstīs, kur bija nepieciešamība, šīs formas pārvērtās cīņas mākslā. Sekojoši uzvarētāja gods šeit jāatdod Ķīnai – austrumu kultūras šūpulim. Un no turienes cīņas māksla primitīvākās formās izplatījās dažādās valstīs un tur guva savu tālāko attīstību.

 

 
Free premium joomla templates by Lonex.

Šodienas datums

oktobris 2018
PiOtTrCePiSeSv
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
293031

Vārda dienu šodien svin!

Šodien 18-10-2018 : Gaits, Karīna